Viņa bija dzimusi dižciltīgā dzimtā, bet viņas tēvs, uzdzīvotājs un izvirtulis, bija padarījis nelaimīgu viņas māti un, tāpat kā tā, agri nomiris, atstādams Betiju Margaretas mātes aizgādībā. Tā bija pieņēmusi bārenīti savā mājā un uzaudzinājusi. Sī Betija savā veidā izcēlās gan ar izskatu, gan raksturu. Viņa bija skaista, ar lielisku augumu, spēcīga, platām, zilām, spriganām acīm un apaļīgām, sārtām lūpām, valodā jestra un sparīga. Kaut gan Betijai ļoti patika vīriešu sabiedrība un vēl vairāk to pievērstā uzmanība, jo meiča bija romantiski noskaņota un iedomīga, tomēr divdesmit piecu gadu vecumā viņa vēl bija godīga jaunava un prata savus pielūdzējus noturēt pienācīgā attālumā, kā to varēja apliecināt ne viens vien no viņiem. Par spīti necilajam stāvoklim, Betija sirds dziļumos ļoti lepojās ar savu izcelšanos un, godkāres urdīta, karsti vēlējās ar izdevīgām precībām atkal pacelties augstmaņu kārtā, no kuras tēva vieglprātība bija viņu izstūmusi. Nabadzīgai jaunavai, kas kalpoja radinieku namā, tas nebija viegli izdarāms.
Tffču savu māsīcu Margaretu viņa mīlēja un dievināja kā nevienu citu šai pasaulē, bet pret Pīteru juta simpātijas un cieņu, varbūt jo lielāku tādēļ, ka nekādi nebija varējusi — lai arī, aizskarta patmīlībā, visādi centusies — savaldzināt viņu ar savu skaisto sejiņu un citiem daiļumiem.
Atbildot Margaretai, viņa iesmējās un sacīja:
— Protams. Mēs tur Holbornā visi esam pārāk aizņemti, un izdevība kaut ko interesantu redzēt gadās tik reti, ka šo es gan negribētu palaist garām. Taču masters Pīters ir ļoti gudrs, un man pieteikts allaž viņam paklausīt. Turklāt drīz kļūs tumšs.
— Labi jau, labi, — Margareta nopūzdamās sacīja un paraustīja plecus. — Tā kā jūs abi esat pret mani, tad varbūt iesim arī. Nākamreiz, kad došos pastaigāties, brālēn Pīter, es izvēlēšos sev laipnāku pavadoni.
Margareta apgriezās un sāka aši spraukties cauri ļaužu drūzmai.