Bet visbrīnišķīgākais, kas šo sievieti padarīja nesalī­dzināmi pārāku par citām tā laika skaistulēm, bija viņas acis — ne zilas vai pelēkas, kā varētu iedomāties pēc gaišās sejas krāsas, bet melnas, lielas, mirdzošas un maigas kā stirnai, ogļu melnu, izliektu skropstu apēnotas. Sīs tumšās, starojošās acis, kas tik ļoti kontrastēja ar ziloņkaula pieri un viegli sārtajiem vaigiem, atstāja dīvainu, gandrīz satriecošu iespaidu. Tās piesaistīja ikviena cilvēka skatienu un neļāva atrauties, it kā viņš piepeši būtu ieraudzījis rozes ziedu starp sniegiem vai mirdzošu rīta zvaigzni pirmsausmas dūmakā. Kaut arī šīs acis bija maigas un biklas, sastaptais cil­vēks, ja tas bija vīrietis zem piecdesmit gadiem, ilgi nespēja tās aizmirstf sevišķi vēl tad, ja viņam laimējās redzēt, cik lieliski tās saderas ar kastaņbrūnajiem, tumši vizošajiem matiem, kas apvija pieri un līganām cirtām krita pāri gleznajiem pleciem līdz slai­dajam viduklim.

Pīters Broums — tā sauca šo vīrieti — mazliet bažīgi paraudzī­jās pūlī, tad pievērsās Margaretai un savā skanīgajā balsī sacīja:

—  Te ir rupju ļaužu pūlis, vai jūs domājat, ka jums te vajadzētu uzkavēties? Jūsu tēvs var par to sadusmoties, māsīc.

Te būtu vietā paskaidrot, ka patiesībā Pīters Margaretai bija nevis brālēns, bet gan pavisam attāls radinieks pa viņas mātes līniju-. Tomēr viņi viens otru sauca par brālēnu un māsīcu, jo tāda uzruna ir ļoti ērta un var nozīmēt daudz vai neko.

—   Ak, kāpēc gan ne? — atteica Margareta savā samtainajā, paklusajā balsī, kurā ieskanējās kaut kas svešzemniecisks, maigs un glāsains kā dienvidu nakts vēja elpa. — Kopā ar jums, brā­lēn, — viņa uzmeta atzinīgu skatienu Pītera spēcīgajam, kareivī­gajam stāvam, — man nav jābaidās pat no visrupjākajiem cilvē­kiem, un man ļoti gribas redzēt karali tuvumā, tāpat arī Betijai. Vai ne, Betij? — viņa pievērsās savai pavadonei.

Betija Dīna arī bija Margaretas māsīca, bet Pīteram Broumam viņa iznāca vēl tālāka radiniece nekā Margareta.