Skots izskatījās pēc paša nelabā. Viņa cepure bija nokritusi,.
ugunssarkanie mati notraipīti ar dubļiem, deguns sadragāts pret bruģa akmeņiem, un asinis no tā plūda pār seju un krūtīm, bet mazās, piesarkušās ačeles kvēloja kā seskam. Viņa seja aiz sāpēm un niknuma bija kļuvusi pelēcīgi balta. Kaut ko iebrēcies skotiski, viņš izrāva zobenu un metās virsū savam pretiniekam, lai to nogalinātu.
Pīteram nebija zobena, un savu īso dunci viņš nepaguva izraut. Bet viņam rokā atradās resna, ar dzelzi apkalta akmeņozola nūja, un, Margaretai izmisumā lauzot rokas un Betijai spiedzot, viņš ar to uztvēra un atvairīja baismīgo cirtienu. Iekams uzbrucējs paguva -otrreiz atvēzēties, nūja izslējās gaisā un Pīters pielēca viņam klāt. Ar drausmīgu spēku nūja triecās pret skota plecu, salauzdama to un atsviezdama pašu tenteriski atpakaļ.
— Varens belziens, Pīter! Pamatīgi nostrādāts, Pīter! — kliedza skatītāji.
Bet Pīters viņus ne redzēja, ne dzirdēja, jo bija traks aiz dusmām par nekaunīgo Margaretas apvainošanu. Gaisā atkal uzšāvās ar dzelzi apkaltā nūja un, triecoties lejup, šoreiz trāpīja tieši pa Endrjū galvu. Tā nokrakšķēja kā olas čaumala, un neģēlis nogāzās uz muguras beigts.
Kādu brīdi valdīja klusums, jo joks bija pieņēmis traģisku virzienu. Tad viens no spāniešiem, paraudzīdamies uz izstiepušos ķermeni, sacīja:
— Žēlīgais dievs, mūsu Endrjū ir pagalam! Sim tirgotājam ir smaga roka.
Tūlīt pat starp mirušā biedriem atskanēja draudīga murdoņa un -viens no tiem iekliedzās:
— Noduriet viņu!
Saiprazdams, ka viņam uzbruks, Pīters palēca uz priekšu, aizsviedis nūju, paķēra no zemes skota nokritušo zobenu un ar kreiso roku izrāva dunci. Tagad viņš bija labi apbruņots un pavērsās pret saviem ienaidniekiem tik nikns un kareivīgs, ka tie sastinga uz vietas, kaut gan četri vai pieci zobeni jau bija kaujas gatavībā. Tad Pīters pirmoreiz ierunājās, jo zināja, ka ar tik daudziem pretiniekiem viens nespēs cīnīties.