—   Angļi! — viņš skaļi sauca, nepagriezdams galvu un nenolaiz- dams acu no gvardiem. — Vai jūs mierīgi noskatīsieties, kā šie spāniešu suņi mani nogalina?

Pēc mirkļa klusuma kāda balss aizmugurē iekliedzās:

—   Dievs mans liecinieks, es to nepieļaušu! — Un blakus Pīteram •nostājās muskuļots kentiešu karavīrs ar kreisajai rokai pārmestu apmetni un zobenu labajā rokā.

—   Es ari ne! — kāds cits piebalsoja. — Mēs ar PIteru Broumu jau senāk esam kopā cīnījušies.

—  Arī es ne! — sauca trešais. — Jo mēs abi esam dzimuši vienā Eseksas simtienā.

Un tā tas turpinājās, kamēr līdzās Pīteram saradās tikpat daudz dūšīgu angļu, cik pretī viņam stāvēja spāniešu un skotu.

—   Pietiks, — Pīters sacīja, — mums jācīnās vīram pret vīru. Jūs, draugi, tur aizmugurē pieskatiet sievietes. Nu, slepkavnieki, ja jūs gribat redzēt, kā angļi cilā zobenus, panāciet uz priekšu vai arī, ja esat nobijušies, ļaujiet mums aiziet mierā.

—  Jā, nāciet, nāciet, jūs, citzemju gļēvuļi! — kliedza pūlis, kas neieredzēja šos lielīgos un privileģētos gvardus.

Nu spāniešu asinis bija uzvirdušas un pamodies senais tautu naids. Gvardu seržants lauzītā angļu mēlē izkliedza neķītrus ap­vainojumus Margaretai un skubināja savus puišus «apgriezt rīkles šiem Londonas vepriem». Sārtajā saulrieta gaismā sarkani vizēja zobeni, vīri nostājās stingri uz kājām un paliecās uz priekšu, — nā­kamajā brīdī vajadzēja sākties lielam, asiņainam kautiņam.

Taču tas nesākās, jo šajā mirklī kāds slaids senjors, kas bija stāvējis malā un vērojis notiekošo, ienāca starp abām pretinieku rindām un ar roku atbīdīja izslietos zobenus.

—   Izbeidziet! — mierīgi sacīja spāniski d'Agilars, jo tas bija viņš. — Muļķi tādi! Vai jūs gribat, lai visus spāniešus Londonā saplosa gabalos? Un šis piedzērušais lops, — viņš ar kāju pie­skārās Endrjū līķim, — pats ir vainīgs savā nāvē. Pie tam viņš nebija spānietis un nav jāatriebj ar asinīm. Paklausiet man! Vai man jums jāsaka, kas es esmu?