Pēc nodarbošanās Kreses kungs bija tapsētājs, tāpat kā viņa znots. Tikai Krese nebija galma tapsētājs, bet privātais, un viņa veikals atradās Senžermēnas gada tirgū. Krese dzīvoja Senuānā, Parīzes tuvumā, kur viņam piederēja lieliska māja ar visām saimniecības ēkām. Svētdienās Poklēnu ģimene parasti bija devusies uz Senuānu viesos pie vectēva, pie kam Poklēnu bērniem no šiem apmeklējumiem bija palikušas patīkamas atmiņas.
Un nu šis pats vectēvs Krese dīvainā kārtā sadraudzējās ar Zanu Batistu, jaunāko. Kas gan sirmgalvi varēja savest kopā ar zēnu? Ja nu vienīgi pats velns? Jār liekas gan, tieši viņš! Taču abu kopīgā kaislība Poklē- nam, vecākajam, nepalika ilgi apslēpta, un drīz vien tā izraisīja tēvā īgnu izbrīnu. Izrādījās, ka vectēvs un mazdēls neprātīgi mīl teātri!
Brīvajos vakaros, kad vectēvs mēdza būt Parīzē, abi tapsētāji, kā vecais, tā mazais, iepriekš sarunājuši un apmainījušies slepeniem skatieniem, pazuda no mājām. Izsekot viņu gaitām nebija grūti. Parasti abi devās uz Mokonseilas un Franču ielas stūri, kur zemajā un drūmajā Burgundas Viesnīcā uzstājās karaļa aktieru trupa. Godājamais vectētiņš Krese bija labos draugos ar priekšniekiem kādā biedrībā, ko apvienoja reliģiozi un komerciāli mērķi. Šī biedrība saucās par Tā kunga ciešanu brālību, uri tai bija tiesības Parīzē izrādīt mistērijas. Tieši šī brālība bija uzcēlusi Burgundas Viesnīcu, taču Zana Batista zēna gados mistērijas vairs neizrādīja, bet izīrēja Viesnīcu dažādām trupām.