Viņš pārgrieza acis, pievērsa tās nezinā­mām tālēm, līgani māja ar cepuri un gauduligā balsī lasīja monologus, tā ka nevarēja izprast, vai viņš runā vai dzied. Bet tur, Purvā, Mondori satrieca zāli ar savu pērkona balsi un traģēdijās mira gārgdams.

Zēns atgriezās tēva mājās ar drudžainu mirdzumu acīs un naktīs miegā redzēja komiķus Alizonus, Zak- menus-Zado, Filipēnus un slaveno Zodlē ar nobalsinātu seju.

Ak vai! Burgundas Viesnīca un Purvs vēl nepavisam nebija vienīgās iespējas tiem, kas sirgst ar mūžam ne­izārstējamu kaislību pret teātri.

Pie Jaunā Tilta un Tirgus rajonā plašumā un spēkā vērsās tirdzniecība. Parīze no tās brieda, kļuva daiļāka uh pletās uz visām pusēm. Veikalos un to priekšā mu­tuļoja tāda dzīvība, ka ausīs zvanīja un gar acīm metās raibs. Bet tur, kur slējās Senžermēnas gada tirgus teltis, ņudzēja īsta burzma. Kņada! Troksnis! Un netīrība, kāda netīrība! …

— Ak dievs! Ak dievs! — par šo tirgu reiz izteicās kroplais dzejnieks Skarrons. — Cik mēslu visur pie- gāž šīs pakaļas, kas nepazīst apakšbikšu!

Augu dienu ļaudis iet un iet, un grūstās! Gan sīk­pilsoņi, gan glītās sīkpilsonītes! Bārddziņu darbnīcās skuj, ziepē un rauj zobus. Ļaužu jūklī starp kājniekiem redzami arī jātnieki. Uz mūļiem garām aizjāj cienīgi ārsti, kas atgādina kraukļus.