— Jūs mani pārsteidzat, cienītais!
— Es arī pats esmu pārsteigts. Saprotiet, ka pēc trīs gadsimtiem kādā tālā zemē es atcerēšos jūs vienīgi tādēļ, ka esat turējusi rokās Poklēna kundzes dēlu.
— Esmu turējusi rokās arī dižciltīgākus mazuļus.
— Ko jūs saprotat ar vārdu — dižciltīgs? Šis jaundzimušais kļūs slavenāks par jūsu pašreiz valdošo karali Luiju Trīspadsmito, viņš kļūs ievērojamāks par nākošo karali, bet šis karalis, cienītā, tiks dēvēts par Luiju Lielo jeb Saules karali. Labā kundze, ir kāda tāla zeme, jūs to nepazīstat, tā ir Maskavija. Ļaudis, kas to apdzīvo, runā jūsu ausij neierastā valodā. Un arī līdz šai zemei drīz vien nokļūs tā cilvēka vārdi, kam jūs pašlaik palīdzat nākt pasaulē. Kāds polis, cara Pētera Pirmā nerrs, ne vairs no jūsējās, bet no vācu valodas pārtulkos tos barbaru valodā.
Par Samojedu Karali iesauktais nerrs, spalvu čirkstinādams, rakstīs ķeburainas rindas:
«GORZlBUSS. Ir liela note šitādu brangu naudu doti par jūsu pamatīgajiem ģīmjiem. Teicēt man kaut jele ko no tā, kas jūs pastrādāt šitiem kungiem, ko nule manīju un redzēju no manu sētienu ar tik gaužu negodu izstaigājam…»
Ar šiem dīvainajiem vārdiem krievu cara tulks gribēs pateikt jūsu jaundzimušā vārdus no viņa komēdijas «Smieklīgās daiļavas»: