Ar laiku tapsētājs ieguva vēl vienu titulu — viņa ma­jestātes Francijas karaļa kambarsulainis. Un viņš šo titulu ne tikai godam valkāja, bet nodrošināja tā man­tošanas tiesības arī savam vecākajam dēlam Žanam Ba­tistam.

Ļaudis melsa, ka Zans Batists, vecākais, bez tirgoša­nās ar mīkstiem sēdekļiem un tapetēm esot nodarbojies arī ar naudas aizdošanu pret paprāviem procentiem.

Es neuzskatu, ka veikalnieks par to būtu jānosoda. Taču Jaunas mēles apgalvoja, ka Poklēns, vecākais, esot mē­dzis mazliet šos procentus pārsālīt un ka dramaturgs Moljērs, aprakstīdams nejauko skopuli Harpagonu, esot notēlojis pats savu tēvu. Tomēr tas bija tas pats Har- pagons, kurš kādam no saviem klieniem mēģināja nau­das vietā iesmērēt visādus krāmus, to starpā ar sienu piedzītu krokodila izbāzeni, ko, pēc Harpagona domām, varēja pakarināt pie griestiem kā izrotājumu.

Es nevēlos ticēt šīm tukšajām tenkām! Dramaturgs Moljērs nenopulgoja sava tēva piemiņu, un to darīt ne­domāju arī es.

Poklēns, vecākais, bija īsts komersants, ievērojams un cienījams sava krietnā amata pārstāvis. Viņš tirgo­jās, un virs pērtiķu veikala ieejas plīvoja godājams ka­rogs ar to pašu pērtiķa attēlu.