Un tā nu 1622. gadā ap 13. janvāri Zanam Batistam Poklēna kungam un viņa dzīvesbiedrei Marijai Poklē- nai-Kresei Parīzē uzradās vārgulīgs pirmdzimtais. Piecpadsmitajā janvārī viņu svētā Eistahija baznīcā nokristīja, par godu tēvam nosaucot Žana Batista vārdā. Kaimiņi Poklēnu apsveica, un tapsētāju cunftē kļuva zināms, ka pasaulē nācis vēl viens tapsētājs un mēbeļu tirgotājs.
Katram arhitektam ir sava fantāzija. Jaukajai trīsstāvu mājai ar stāvo divslīpju jumtu svētā Onorē un Vecās pirts ielu krustojumā XV gadsimta celtnieks bija stūros novietojis kokā grieztus skulpturālus apelsīnu kokus ar rūpīgi izveidotiem zariem. Pa šiem kokiem virknēs lodāja mazi pērtiķēni, kas plūca augļus. Pats par sevi saprotams, ka parīzieši šo māju iesauca par pērtiķu māju. Bet vēlāk komediantam de Moljēram šie mērkaķēni dārgi maksāja. Labvēļi dažu labu reizi pieminēja, ka tā karjera, kāda esot godājamā Poklēna vecākajam dēlam, tam, kurš kļuvis par ākstu, neesot nekāds brīnums. Ko gan varot gribēt no cilvēka, kurš izaudzis ērma pērtiķu sabiedrībā? Tomēr turpmākajā dzīvē komediants savus pērtiķus nenoliedza un jau mūža novakarē, iecerēdams savu ģerboni, kura viņam sazin kādēļ bija ievajadzējies, attēloja tajā savus astainos draugus, kas apsargāja tēva māju.
Šī māja atradās Parīzes centrā, gaužām trokšņainā tirdzniecības kvartālā, netālu no Jaunā Tilta. Nams piederēja galma tapsētājam un drapētājam Zanam Batistam, vecākajam, un viņš tajā dzīvoja un tirgojās.