Jā, vectēvs Krese par sarūgtinājumu Poklēnam, vecākajam, bija parādījis viņa dēlam ceļu uz Burgundas Viesnīcu! Un, lūk, kamēr Zans Batists bija vēl zēns, tikmēr kopā ar vectētiņu, bet vēlāk, kad zēns kļuva par jaunekli, — kopā ar biedriem viņš paguva Viesnīcā noskatīties brīnišķīgas-lugas.
Slavenais Grogiljoms, kurš uzstājās farsos, pārsteidza Zanu Batistu ar savu plakano, sarkano bereti un balto jaku, kas iespīlēja drausmīgu vēderu. Otra slavenība, āksts Gotjē-Gargīls, ģērbies melnā kamzolī ar sarkanām piedurknēm, apbruņojies ar milzīgām acenēm un ar bozi rokās, lika Burgundas publikai vai plīst aiz smiekliem — un ne sliktāk par Grogiljomu. Zanu Batistu pārsteidza arī Tirlipēns ar savu neizsīkstošo triku krājumu un Alizons, kurš spēlēja smieklīgu veceņu lomas.
Dažu gadu laikā Zana Batista acu priekšā, griezdamies kā karuselī, aizzibēja ar miltiem un krāsu notriepušies vai arī aiz maskām paslēpušies pedantiski ārsti, skopulīgi veči, plātīgi un bailīgi kapteiņi. Publikai smejot, vieglprātīgas sievas piekrāpa savus rūcīgos muļķa vīrus, un kā žagatas žadzināja farsu kūmiņas — savedējas. Kalpi, viltīgi un viegli kā pūkas, vazāja aiz deguna večus Goržibusus, kūla vecos kraķus ar nūjām un bāza maisos. Un Burgundas Viesnīcas sienas drebēja no franču smiekliem.
Noskatījušies visu, ko vien Burgundas Viesnīcā varēja noskatīties, tapsētāji, kaislības pārņemti, pārcēlās uz citu lielu teātri — Purva teātri. Te valdīja traģēdijas, kurās izcēlās slavenais aktieris Mondori, un cildenas komēdijas, kuru labākos paraugus teātrim deva tā laika ievērojamais dramaturgs Pjērs Korneijs.
Pār Luija Kreses mazdēlu it kā aizplūda dažādas straumes: Burgundas Belrozs, izgreznojies kā pāvs, bija saldens un maigs. Viņš pārgrieza acis, pievērsa tās nezināmām tālēm, līgani māja ar cepuri un gauduligā balsī lasīja monologus, tā ka nevarēja izprast, vai viņš runā vai dzied. Bet tur, Purvā, Mondori satrieca zāli ar savu pērkona balsi un traģēdijās mira gārgdams.