Un nu šis pats vectēvs Krese dīvainā kārtā sadraudzējās ar Zanu Batistu, jaunāko. Kas gan sirmgalvi varēja savest kopā ar zēnu? Ja nu vienīgi pats velns? Jār liekas gan, tieši viņš! Taču abu kopīgā kaislība Poklē- nam, vecākajam, nepalika ilgi apslēpta, un drīz vien tā izraisīja tēvā īgnu izbrīnu. Izrādījās, ka vectēvs un mazdēls neprātīgi mīl teātri!
Brīvajos vakaros, kad vectēvs mēdza būt Parīzē, abi tapsētāji, kā vecais, tā mazais, iepriekš sarunājuši un apmainījušies slepeniem skatieniem, pazuda no mājām. Izsekot viņu gaitām nebija grūti. Parasti abi devās uz Mokonseilas un Franču ielas stūri, kur zemajā un drūmajā Burgundas Viesnīcā uzstājās karaļa aktieru trupa. Godājamais vectētiņš Krese bija labos draugos ar priekšniekiem kādā biedrībā, ko apvienoja reliģiozi un komerciāli mērķi. Šī biedrība saucās par Tā kunga ciešanu brālību, uri tai bija tiesības Parīzē izrādīt mistērijas. Tieši šī brālība bija uzcēlusi Burgundas Viesnīcu, taču Zana Batista zēna gados mistērijas vairs neizrādīja, bet izīrēja Viesnīcu dažādām trupām.
Tad vectētiņš Krese devās pie brālības priekšnieka — un godātajam tapsētājam kopā ar mazdēlu tika ierādītas bezmaksas vietas kādā brīvā ložā.
Burgundas Viesnīcas teātrī, kur taja laika galvenas lomas tēloja aktieris Belrozs, izrādīja traģēdijas, traģikomēdijas, pastorāles un farsus, pie tam par Viesnīcas ievērojamāko dramaturgu tika uzskatīts Zans de Rotrs, liels spāņu dramaturģijas paraugu cienītājs. Vectēvam Kresem vislielāko baudījumu sagādāja Belrozs ar savu spēli, un mazdēls aplaudēja Belrozam kopā ar vectēvu. Tomēr mazdēlam daudz vairāk par traģēdijām, kurās uzstājās Belrozs, patika Burgundas farsi, šie rupjie viegla satura farsi, kas pa lielākai daļai bija aizgūti no itāliešiem un Parīzē atrada lieliskus izpildītājus, kuri savās komiskajās lomās brīvi žonglēja ar aktuālu tekstu.