Taču uzradisies jautri vijoļu spēlmaņi, sulainis Šam- pans sāks dejot, un Sganarels ar notikušo samierināsies. Un Moljērs uzrakstīs lugai laimīgas beigas, kur valdīs vakarīga noskaņa un mirdzēs lukturi.
Duni, Tilt!
3. nodaļa VAI VECTĒVAM NAV JĀDOD ORVJETĀNS?
Kādu vakaru Krese ar mazdēlu pārnāca mājās saviļņoti un, kā arvien, mazliet noslēpumaini. Poklēns, vecākais, pēc darba dienas atpūtās atzveltnes krēslā. Viņš apvaicājās, kurp vectēvs savu mīluli vedis. Nu, protams, viņi bijuši Burgundas Viesnīcā uz izrādi.
— Kālab esat pasācis zēnu tik bieži vest uz teātri? — Poklēns apvaicājās. — Vai neesat sadomājis viņu pataisīt par komediantu?
Vectēvs nolika cepuri, ieslēja kaktā spieķi, brīdi klusēja un tad teica:
— Lai dievs dod, ka viņš kļūtu par tādu aktieri kā Belrozs.
Galma tapsētājs atvēra muti. Mirkli neteica nekā, tad apjautājās, vai vecēvs runājot nopietni. Taču Krese klusēja, tādēļ Poklēns sāka šo tematu risināt pats, tikai ironiskā tonī.
Ja nu, pēc Luija Kreses domām, esot pieļaujams vēlēties, lai zēns kļūtu tāds pats kā komediants Belrozs, kādēļ tad neiet vēl tālāk? Varot taču iet Alizona pēdās, tas pilsētniekiem par uzjautrinājumu uz skatuves vaibstās, tēlodams smieklīgas tirgus sievas. Un kādēļ gan neno- triept ģīmi ar kaut kādu baltu draņķi un nepielipināt nejēdzīgas ūsas, kā dara 2odlē?
Vispār varot jau nopietna darba vietā uzsākt šādu blēņošanos. Neko sacīt, pilsētnieki par to maksājot piecpadsmit sū no personas!
Tā nu patiesi būtu brīnišķīga karjera, paldies dievam, visā Parīzē pazīstamā galma tapsētāja vecākajam dēlam! Tad nu gan kaimiņiem nenopriecāties, ja Batists, jaunākais Poklēna kungs, kurš mantos karaļa sulaiņa titulu, pēkšņi sāktu uzstāties uz skatuves. Tapsētāju cunftē visi vai plīstu aiz smiekliem!
— Piedodiet, — Krese laipni teica, — pēc jūsu vārdiem iznāk, ka teātris nemaz nav vajadzīgs?