Tomēr izrādījās, ka, pēc Poklēna vārdiem, tā neiznākot. Teātris esot vajadzīgs. To atzīstot pat viņa majestāte, lai dievs dod viņam ilgu mūžu. Burgundas trupai piešķirts karaliskās trupas nosaukums. Tas viss esot ļoti labi. Viņš pats, Poklēns, svētdienās ar prieku ejot uz teātri. Taču viņš teiktu tā: teātris esot Žana Batista Poklēna dēļ, bet nekādā ziņā ne otrādi.
Poklēns ēda grauzdētu maizi, piedzēra vīnu un grāva vectēva uzskatus.
Varot jau iet vēl tālāk. Ja neesot iespējams iekārtoties viņa majestātes trupā — katrs jau, kungi, nevar būt Belrozs, kuram, kā runā, tērpu vien esot par divdesmit- tūkstoš livriem, — kādēļ gan lai neuzstātos tirgū? Varot plāt vaļā pašus piedauzīgākos jokus, rādīt divdomīgus žestus — kādēļ gan ne, kādēļ ne? … Visa iela varēšot rādīt ar pirkstiem!
— Atvainojiet, es jokoju, — Poklēns teica, — taču arī jūs, protams, jokojāt?
Nav tomēr zināms, vai vectēvs jokoja, tāpat kā nav zināms, ko domāja mazais Žans Batists, klausīdamies tēva monologus.
«Dīvaini ļaudis šie Kreses!» tumsā grozīdamies pa gultu, prātoja galma tapsētājs. «Zēna klātbūtnē pateikt tādas lietas! Nay gan ērti, tomēr derētu vectēvam pasacīt, ka tie ir muļķīgi joki.»
Nenāk miegs. Galma drapētājs un kambarsulainis raugās tumsā. Ak, visi šie Kreses ir vienādi! Arī viņa pirmā sieva, nelaiķe, mēdza mūžam fantazēt un tāpat dievināja teātri. Bet šim vecajam velnam taču jau sešdesmit gadu! Nudien smieklīgi! Vecajam nekaitētu palietot orvjetānu, viņš drīz nonāks bērna prātā!
Raizes. Veikals. Bezmiegs ..,
4. nodaļa KATRAM NETIK KĻŪT PAR TAPSĒTĀJU
Man tomēr žēl nabaga Poklēna! Patiesi, kas gan tā par sodību! 1636. gada novembrī nomira arī viņa otrā sieva. Tēvs atkal sēž mijkrēslī un skumst. Nu viņš kļūst pavisam vientuļš. Bet viņam tagad ir seši bērni. Jāvada veikals un turklāt viss bērnu bars jānostāda uz kājām. Viens pats, mūžam viens pats. Nevar taču precēties trešo reizi…