Sajā grupā ietilpa: Sapels, mūsu Zans Batists, bez tam kāds Bernjē, jauns cilvēks ar lielu slieksmi uz dabaszinātnēm, vēlāk slavens Austrumu apceļotājs, kurš Parīzē tika iesaukts par Lielo Mogolu, un, beidzot, kāda šajā pulciņā gluži oriģināla persona. Sis pēdējais bija vecāks par pārējiem, nebija klermonietis, bet nesen karā ievainots gvardes virsnieks, dzērājs, duelants, asprātis, donžuāns un diezgan talantīgs iesācējs dramaturģijā. Vēl mācīdamies retorikas klasē Bovē pilsētas koledžā, viņš bija sacerējis interesantu lugu «Apmuļķotais pedants», kurā notēloja koledžas direktoru Zanu Granžē. Gvardu sauca Sirano de Beržeraks.
Un tā nu visa šī kompānija, sasēdusies greznajā Luiljē istabā, kāri klausījās Pjēra Hasendi dedzīgās runas. Lūk, kurš noslīpēja manu varoni! Šis provansietis ar kaislību izvagoto seju! No viņa 2ans Batists saņēma mantojumā Epikūra triumfējošo filozofiju un milzumu nopietnu zināšanu dabaszinībās. Vaska sveču burvīgajā gaismā Hasendi pamodināja viņā mīlestību pret skaidriem un precīziem spriedumiem, naidu pret sholastiķu, cieņu pret eksperimentu un nicināšanu pret liekulību un ārišķību.
Un pienāca diena, kad lekcijas gan Klermonas koledžā, gan pie Hasendi bija beigušās. Mans varonis bija kļuvis par pieaugušu cilvēku.
— Papūlies aizbraukt uz Orleānu, — Poklēns, vecākais, teica Klermonas koledžu beigušajam dēlam, — un nokārtot eksāmenu juridiskajā fakultātē. Iegūsti zinātnisko grādu. Esi tik labs un neizkrīti, jo tavai skološanai izšķiests krietni daudz naudas.
Žans Batists devās uz Orleānu, lai iegūtu jurista diplomu. Skaidri nezinu, vai viņš Orleānā uzturējās ilgu laiku un tieši kad tas bija. Acīm redzot, tas būs bijis 1641. gada pašā sākumā.
Viens no neskaitāmajiem ienaidniekiem, kuri neieredzēja manu varoni, daudzus gadus vēlāk apgalvoja, ka Orleānā katrs ēzelis varējis iegūt zinātnisko grādu, ja vien šim ēzelim turējusies nauda. Tā tomēr nav taisnība. Ēzelis-grāda neiegūs,,un mans varonis arī ne mazākajā mērā nelīdzinājās ēzelim.