Epikūrietis Hasendi savu zinātnieka karjeru sāka, laizdams klajā plašu apcerējumu, kurā pierādīja Aristoteļa astronomijas un fizikas absolūto nelietderību un aizstāvēja manā stāstā reiz jau pieminētā Kopernika teoriju. Šis bezgala interesantais apcerējums tomēr palika nepabeigts. Ja profesoram pavaicātu, kādēļ tā noticis, man tā vien šķiet, ka viņš atbildētu tāpat, kā
Krizals, kadas nākošās Moljēra komēdijas varonis, atbildēja pārmērīgi mācītai sievietei Filamintai:
Kg? Mūsu miesa — mēsli?
Tas nu teikts par traku!
Nē, sirdi man bezgala miji
Ir mēsli šie, to gan es saku!
«Aristoteļa dēļ, cienītie kungi, es nevēlos sēdēt cietumā,» būtu teicis Hasendi.
Un patiešām, kad šos mēslus, jūsu miesu, ieliks cietumā, tad jājautā, kā gan tur klāsies jūsu filozofiskajam garam.
Vārdu sakot, Hasendi pie laika meta mieru, darbu par Aristoteli vairs nemēģināja pabeigt un nodevās citiem darbiem. Sis epikūrietis pārāk mīlēja dzīvi, bet Parīzes parlamenta 1624. gada lēmums vēl bija itin svaigs. Lieta tāda, ka visās tā laika zinību fakultātēs Aristotelis bija, ja tā var teikt, kanonizēts un parlamenta lēmumā gluži nepārprotami bija runa par nāves sodu katram, kurš uzdrošinātos uzbrukt Aristotelim un viņa sekotājiem.
Un tā nu, izvairījies no lielām nepatikšanām, apceļojis Beļģiju un Holandi, uzrakstījis virkni nozīmīgu darbu, Hasendi nonāca Parīzē pie sava senā paziņas Luiljē.
Luiljē bija prātīgs vīrs un griezās pie profesora ar lūgumu — nolasīt viņa dēlam Sapeļam zinātņu kursus privātā kārtā. Un, tā kā Luiljē bija ne vien saprātīgs, bet arī plaša vēriena cilvēks, tad viņš Sapeļam atļāva sapulcināt veselu grupu jauniešu, kuri tad kopā ar viņu klausījās Hasendi lekcijas.