— Cienītais, es nevaru vien nobrīnīties!
— Ak, tas nu vēl nav nekas sevišķs! Es varētu jums nosaukt desmitiem rakstnieku, kuru darbi tulkoti citās valodās, kaut arī tos nebūtu vērts izdot pat dzimajā valodā. Taču šo ne tikai tulkos, arī par viņu pašu sāks sacerēt lugas, un jūsu tautieši vien tādu uzrakstīs vairākus desmitus. Tādas lugas rakstīs arī itālieši, un starp tiem Karlo Goldoni, kurš, kā stāsta, arī pats esot piedzimis, mūzām aplaudējot, un rakstīs arī krievi.
Ne vien mūsu zemē, bet arī citās sacerēs viņa lugu atdarinājumus un rakstīs šo lugu pārveidojumus. Dažādu zemju zinātnieki uzrakstīs sīkus pētījumus par viņa darbiem un centīsies soli pa solim izdibināt viņa noslēpumaino dzīvi. Viņi jums pierādīs, ka šis cilvēks, kurš pašlaik jūsu rokās izrāda tikai vājas dzīvības zīmes, ietekmēs daudzus nākošo gadsimtu rakstniekus, starp tiem arī šādus jums nepazīstamus, bet man zināmus rakstniekus kā mani tautieši Gribojedovs, Puškins un Gogolis.
Jums taisnība: pat uguns liesmas neskars to, Ar jums kas kopā dienas kārtu, Ar jums kas kopā paelpo Un paliek prātu neaizskārtu. No Maskavas tik prom! Šeit vairāk nerādos. Bēgt neatskatoties un tālu meklēt ieti, Kas jūtām apvainotām patvērumu dos![1]
Šīs ir rindas no mana tautieša Gribojedova lugas «Gudra cilvēka nelaime» nobeiguma.
Par upuri es kritu viltum, nodevībām, Nu teikšu ardievas šīm sienām ļaunprātīgām, Tam elles perēklim, kur izvirtība mīt,
Kur cilvēks cilvēku steidz labprāt postā dzīti ~Es došos prom, lai tādu vietu uzmeklētu, Kur kaut jel kā sev sirdī godu saglābt spētu!
Bet tās ir rindas no šī paša Poklēna lugas «Mizantrops» nobeiguma, ko 1816. gadā krieviski pārtulkoja Fjodors Kokoškins.
Vai šie nobeigumi ir līdzīgi? Ak mans dievs! Es neesmu lietpratējs, lai to izpēta zinātnieki! Viņi jums pastāstīs, cik Gribojedova Čackis līdzīgs mizantropam Alcestam, un arī to, kāpēc Karlo Goldoni uzskata par šī paša Poklēna skolnieku, un to, kā pusaudzis Puškins atdarināja šo Poklēnu, un vēl daudz citu gudru un interesantu lietu. Man par to visu maza saprašana.