Mani nodarbina kas cits: mana varoņa lugas uz visām pasaules skatuvēm spēlēs veselus trīs gadsimtus, un nav zināms, kad tās vairs nespēlēs. Lūk, kas mani interesē! Rau, par kādu vīru izaugs šis mazulis!
Jā, es gribēju vēl piebilst par lugām. Ļoti godājama dāma, Aurora Didevānas kundze, kas gan plašāk pazīstama ar vārdu Žorža Sanda, arī būs starp tiem, kas sacerēs lugu par manu varoni.
Šīs lugas finālā Moljērs, celdamies kājās, teiks:
— Jā, es gribu nomirt mājās … Es gribu svētīt savu meitu.
Un princis Kondē, pieiedams pie viņa, norunās repliku:
— Atbalstieties pret mani, Moljēr!
Bet aktieris Diparks, kurš, man jāpiebilst, Moljēra nāves brīdī gan vairs nebūs starp dzīvajiem, raudādams izsauksies:
— Ai, es zaudēju vienīgo cilvēku, ko jel kad esmu mīlējis!
Dāmas raksta aizkustinoši, tur nu neko nevar līdzēt! Bet tu, mans nabaga asinīm noplūdušais meistar! Tu nekur neesi vēlējies nomirt — nedz mājās, nedz arī ārpus tām! Un diez vai tad, kad tev no mutes straumēm sāka plūst asinis, tu izteici vēlēšanos svētīt savu meitu Madlēnu, gar kuru gandrīz nevienam nebija daļas.
Kurš gan raksta aizkustinošāk nekā dāmas? Varbūt tikai daži vīrieši: krievu autors Vladimirs Rafailovičs Zotovs sniegs ne mazāk sentimenālu finālu.
— Nāk karalis. Viņš vēlas redzēt Moljēru. Moljēr! Kas ar viņu noticis?
— Viņš ir miris.
Un princis, steigdamies pretī Luijam, izsauksies:
— Valdniek! Moljērs miris!
Bet Luijs XIV, cepuri noņēmis, sacīs:
— Moljērs ir nemirstīgs!