Katram arhitektam ir sava fantāzija. Jaukajai trīsstāvu mājai ar stāvo divslīpju jumtu svētā Onorē un Vecās pirts ielu krustojumā XV gadsimta celtnieks bija stūros novietojis kokā grieztus skulpturālus apelsīnu kokus ar rūpīgi izveidotiem zariem. Pa šiem kokiem virknēs lodāja mazi pērtiķēni, kas plūca augļus. Pats par sevi saprotams, ka parīzieši šo māju iesauca par pērtiķu māju. Bet vēlāk komediantam de Moljēram šie mērkaķēni dārgi maksāja. Labvēļi dažu labu reizi pieminēja, ka tā karjera, kāda esot godājamā Poklēna vecākajam dēlam, tam, kurš kļuvis par ākstu, neesot nekāds brīnums. Ko gan varot gribēt no cilvēka, kurš izaudzis ērma pērtiķu sabiedrībā? Tomēr turpmākajā dzīvē komediants savus pērtiķus nenoliedza un jau mūža novakarē, iecerēdams savu ģerboni, kura viņam sazin kādēļ bija ievajadzējies, attēloja tajā savus astainos draugus, kas apsargāja tēva māju.
Šī māja atradās Parīzes centrā, gaužām trokšņainā tirdzniecības kvartālā, netālu no Jaunā Tilta. Nams piederēja galma tapsētājam un drapētājam Zanam Batistam, vecākajam, un viņš tajā dzīvoja un tirgojās.
Ar laiku tapsētājs ieguva vēl vienu titulu — viņa majestātes Francijas karaļa kambarsulainis. Un viņš šo titulu ne tikai godam valkāja, bet nodrošināja tā mantošanas tiesības arī savam vecākajam dēlam Žanam Batistam.
Ļaudis melsa, ka Zans Batists, vecākais, bez tirgošanās ar mīkstiem sēdekļiem un tapetēm esot nodarbojies arī ar naudas aizdošanu pret paprāviem procentiem.
Es neuzskatu, ka veikalnieks par to būtu jānosoda. Taču Jaunas mēles apgalvoja, ka Poklēns, vecākais, esot mēdzis mazliet šos procentus pārsālīt un ka dramaturgs Moljērs, aprakstīdams nejauko skopuli Harpagonu, esot notēlojis pats savu tēvu. Tomēr tas bija tas pats Har- pagons, kurš kādam no saviem klieniem mēģināja naudas vietā iesmērēt visādus krāmus, to starpā ar sienu piedzītu krokodila izbāzeni, ko, pēc Harpagona domām, varēja pakarināt pie griestiem kā izrotājumu.