Es nevēlos ticēt šīm tukšajām tenkām! Dramaturgs Moljērs nenopulgoja sava tēva piemiņu, un to darīt nedomāju arī es.
Poklēns, vecākais, bija īsts komersants, ievērojams un cienījams sava krietnā amata pārstāvis. Viņš tirgojās, un virs pērtiķu veikala ieejas plīvoja godājams karogs ar to pašu pērtiķa attēlu.
Patumšajā pirmajā stāvā, veikalā, oda pēc krāsas un vilnas, kasē šķindēja nauda, un visu dienu šurp plūda ļaudis, lai izvēlētos paklājus un tapetes. Un pie Poklēna, vecākā, nāca gan buržuā, gan aristokrāti. Bet darbnīcā, kuras logi bija pagalma pusē, peldēja biezi putekļu mākoņi, visas malas bija pieblīvētas ar krēsliem, visur mētājās kokmateriāli, ādas un auduma atgriezumi, un visā šai haosā rosījās Poklēna meistari un zeļļi, klaudzinādami ar āmuriem un griezdami ar šķērēm.
Otrā stāva istabās, virs karoga, bija mātes valstība. Tur dzirdēja viņas pastāvīgo ieklepošanos un zīda svārku čaukstoņu. Marija Poklēna bija turīga sieviete. Viņas skapjos gulēja dārgi tērpi un Florences audumu gabali, vissmalkākā audekla veļa, kumodēs glabājās kaklarotas, dimanta rokassprādzes, smaragda gredzeni, pērles, zelta pulksteņi un dārgi no sudraba darināti galdapiederumi. Dievu lūgdama, Marija laida caur pirkstiem perlamutra lūgšanu krelles. Viņa lasīja bī- beli un pat — es gan tam sevišķi neticu — grieķu autoru Plutarhu saīsinātā tulkojumā. Viņa bija klusa, laipna un izglītota. Lielākā daļa viņas senču bijuši tapsētāji, taču starp tiem gadījušies arī citu profesiju pārstāvji, piemēram, mūziķi un advokāti.
Un pērtiķu mājas augšstāva istabās klīda apkārt baltmatains puisēns ar biezām lūpām. Tas bija vecākais dēls 2ans Batists. Reizēm viņš nokāpa lejā veikalā un darbnīcās un traucēja tur zeļļiem strādāt, izprašņādams viņus gan par šo, gan to. Meistari zobojās par puisēna stostīgo valodu, tomēr mīlēja viņu. Palaikam viņš sēdēja pie loga un, iespiedis vaigus dūrēs, raudzījās netīrajā ielā, pa kuru šurp turp staigāja ļaudis.