DELFĪNU SALA
A.Klarks
I. NODAĻA
Džonijs Klintons gulēja, kad lidojošais kuģis traucās pa ieleju, slīdēdams gar veco sienu uz sava gaisa spilvena. Svilpjošā rēkoņa nakts tumsā zēnu netraucēja — viņš to bija dzirdējis gandrīz visu mūžu. Jebkuram divdesmit pirmā gadsimta zēnam šī skaņa likās kaut kas maģisks, tā stāstīja par tālām zemēm un savādām kravām, ko pārvadāja pirmie kuģi, kas vienlīdz viegli pārvietojās pa sauszemi un ūdeni.
Nē, pazīstamais izplūstošo gaisa strūklu troksnis Džoniju nespēja uzmodināt, lai gan tas varē'a atspoguļoties viņa saDņos. Bet nu kuģis pēkšņi bija apstājies Starpkontinentālās 21. maģistrāles vidū. Ar to pietika, lai zēns uzlēktu gultā sēdus, berzētu acis un saspringti ieklausītos naktī. Kas gan varēja būt noticis? Vai tiešām viens no liela'iem laineriem varēia būt apstājies šeit, četrsimt jūdžu no tuvākās pieturas?
Bija tikai viena iespēja to noskaidrot. Džonijs brīdi vilcinājās, nevēlēdamies izjust ziemas aukstumu. Tad viņš sadūšojās, apņēma segu ap pleciem, klusi pavēra logu un izkāpa uz balkona.
Bija skaista, spirdzinoša nakts, gandrīz pilnais mēness izgaismoja katru snaudošās ainavas detaļu.