Taču māja gulēja dziļā miegā, un neviens no Džonija nepatīkamajiem radiniekiem nepamodās, kad viņš zagās gar to logiem. Tad viņš tos pilnīgi aizmirsa, jo pārliecinājās, ka tas, ko viņš dzirdējis, nav sapnis.
Lidojošais kuģis bija novirzījies no trases un, prožektoriem degot, gulēja zemē dažus simtus jardu no maģistrāles. Džonijam likās, ka tas ir nevis pasažieru laineris, bet preču kuģis, jo tam bija tikai viens novērošanas klājs, kas aizņēma tikai dalu no piecsimt pēdu garā kuģa korpusa. Kuģis atgādināja zēnam milzu gludekli, tikai gludeklim gareniski piestiprinātā roktura vietā tam šķērsām pāri, apmēram garuma trešdaļas attālumā no priekšgala, stiepās plūdlīnijas formas komandtilts. Virs tā nepārtraukti iedegās un nodzisa sarkana signāluguns, brīdinot citus kuģus, kas varēja tuvoties pa šo ceļu.
«Ar to kaut kas ir noticis,» domāja Džonijs. «Interesanti, cik ilgi kuģis te uzkavēsies? Vai nenoskriet lejā un to labi neaplūkot?» Viņš nekad nebija redzējis lidojošo kuģi pavisam tuvu, vismaz stāvošu ne. Un neko lielu ari nevar saredzēt, kad tie aizdārd garām ar trīssimt jūdžu ātrumu stundā.