Džonijs pirmo reizi redzēja okeānu. Visu dzīvi viņš bija pavadījis tālu no jūras, Arizonas tuksneša eksperimentālajās bezaug- snes kultūru fermās un Oklahomas jaunajos mežos. Redzēt tik daudz nevaldāma un neierobežota ūdens bija brīnišķīgi un reizē mazliet baismīgi. Zēns ilgi stāvēja pie lūkas, cenzdamies aptvert faktu, ka viņš tiešām traucas projām no dzimtenes, uz zemi, par kuru viņš nezināja neko. Tagad, protams, bija par vēlu kaut ko grozīt…
Pārtikas jautājums atrisinājās gluži negaidot, kad Džonijs uzdūrās kuģa glābšanas laivai. Divdesmit piecas pēdas garā, pilnīgi slēgtā motorlaiva bija noslēpta zem korpusa sektora, ko varēja atvērt kā plašu logu. Laiva bija iekārta starp diviem nelieliem ceļamkrāniem, kas nepieciešamības gadījumā nolaistu to ūdenī.
Džonijs nevarēja noturēties, neiekāpis mazajā laivā, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija aizslēdzama kaste ar uzrakstu «Neaizskaramais krājums». Brīdi zēns cīnījās ar sirdsapziņu, bet pusminūti vēlāk jau grauza cepumus un konservētu gaļu. Piedevām viņš vēl padzērās ūdeni, kam gan bija diezgan manāma rūsas piegarša, un beidzot jutās daudz labāk. Brauciens gan nebūs nekāds ērtais, tomēr tagad tā grūtības būs vieglāk pārvaramas.
Šis atklājums lika Džonijam mainīt rīcības plānu. Nebija vairs nekādas vajadzības sevi atklāt; viņš varēja palikt paslēptuvē visu ceļojuma laiku un beigās, ja palaimētos, nepamanīts atstāt kuģi. Ko darīt pēc tam, zēnam nebija ne jausmas, bet Austrālija taču bija liela, un viņš bija pārliecināts, ka kaut kā jau tiks galā.