Par laimi «Svētā Anna» uzkavējās šajā ne­zināmajā ostā tikai stundu. Tad sev par lielu atvieglojumu Džonijs sajuta, ka grīda sāk vibrēt, un izdzirdēja attālu spiedzošu gaisa strūklas skaņu. Viņš nepārprotami sajuta, ka kuģis ceļas augšup, pēc tam sekoja grūdiens, tam uzsākot kustību. Divāš stundās kuģim jābūt krietni tālu okeānā, ja vien viņa aprē­ķini bija pareizi, un šī tiešām bija pēdējā sauszemes pietura.

Šīs divas stundas zēns gaidīja, cik pacie­tīgi vien spēja; tad viņš nosprieda, ka nu var droši rādīties apkalpei. Nedaudz satraukts viņš devās meklēt cilvēkus un, protams, kaut ko ēdamu.

Tomēr tas nebija tik viegli, kā Džonijs bija iedomājies. Ja no ārpuses «Svētā Anna» bija likusies liela, tad no iekšpuses tā savos apmēros šķita gluži bezgalīga. Izsalkums kļu­va arvien mocošāks, bet nekur nemanīja dzī­vības zīmes.

Drīz zēns tomēr atrada kaut ko, kas viņu zināmā mērā uzmundrināja. Tā bija neliela lūka, pa kuru Džonijs varēja pirmo reizi pa­lūkoties uz ārpasauli. Lai gan viņš neko lielu nesaredzēja, tomēr tas bija gluži pie­tiekami. Visapkārt, cik tālu vien sniedza ska­tiens, pletās nemierīgs, bezgalīgs pelēka ūdens klajš. Ne miņas no sauszemes — tikai ūdens, kas milzīgā ātrumā traucās zem viņa.