Ciematā valdīja satraukums. Sievietes, sagājušas pūlišos, žadzināja spalgās, griezīgās balsīs. Vīrieši staigāja saīguši un bažīgi šķielēja apkārt, pat suņi klaiņāja pie­sardzīgi, jauzdami ciematā nemieru un gatavi mukt mežā, tiklīdz kas nelāgs atgadītos. Gaisā šķita viežamies kaut kas aizdomu pilns. Ikviens turēja aizdomās savu kai­miņu un zināja, ka citi tur aizdomās viņu. Pat bērni jutās nomākti un turējās klusi, bet mazais Di Ja, visa no­tikušā pirmcēlonis, dabūjis pamatīgu kūlienu — vispirms no mātes Hūnijas un pēc tam no tēva Bouna —, tupēja liedagā zem lielas, apgāztas laivas un šņukstēdams lūrēja no turienes pasaulē.

Lai visu notikušo vērstu vēl Jaunāku, sagadījās, ka ša- manis Skundu bija kritis necieņā, un tālab nebija iespē­jams meklēt palīdzību pie viņa visiem pazīstamā burves­tību spēka, lai izzinātu Jaundari. Jo raugi, pirms mēneša viņš bija pareģojis izdevīgu dienvidvēju, lai ciematnieki varētu braukt uz Tonkinu, kur Teikudžims rīkoja potlaču, gatavodamies aizlaist savus divdesmit gadu iekrājumus, bet, kad noliktā diena pienāca, — ko tu neteiksi, — pūta negants ziemelis, un no pirmajām trim laivām, kas iz­brauca jūrā, vienu lielās bangas piešjāca pilnu ar ūdeni, bet divas pret klintīm sašķīda druskās, un pie tam noslīka kāds bērns. Samanis gan taisnojās, ka notikusi kļūda — šis esot paraustījis neīstā maisiņa aukliņu.