Tomēr ļaudis negribēja pat ne klausīties. Gaļas, zivju un zvērādu pie­nesumi vairs netika nolikti pie šamaņa durvīm, bet pats viņš — vismaz ciematnieki tā domāja — rūgtā nožēlā sēdēja mājā, gavēdams un gremdēdamies pārdomās. īste­nībā šamanis ēda pilnu vēderu no savas bagātīgi piekrau­tās glabātavas un apcerēja pūļa nepastāvīgo noskaņo­jumu.

Bija pazudušas Hūnijas segas. Tās bija lieliskas segas, tik brīnumaini biezas un siltas, ka viņa nevarēja vien beigt ar tām lepoties, it īpaši vēl tādēļ, ka ieguvusi tās tik lēti. Tukvons no aizviņa ciemata bija tīrais nejēga, ja tik viegli šķīrās no tām. Taču Hūnija nezināja, ka segas bija piederējušas noslepkavotajam anglim, kura pazuša­nas dēļ Savienoto Valstu kuteris tik ilgi braukāja gar piekrasti, bet tā barkasi pukšķinādami un tarkšķinādami izložņāja visslēptākos līcīšus. Hūnija nezināja, ka Tuk­vons centies atbrīvoties no segām lielā steigā, lai paša cilts ļaudis nepagūtu paziņot valdības iestādēm, un tā nu viņas lepnums bija nesatricināms. Tā kā citas sievietes Hūniju apskauda, tad viņas lepnums auga bez mēra un jēgas, līdz piepildīja visu ciematu un slava par viņas se­gām aizskanēja pa visu Aļaskas piekrasti no Dačharboras līdz Svētās Marijas līcim. Viņas dzimtas totēms iekļuva cieņā, un sakarā ar šīm segāin, to apbrīnojamo biezumu un siltumu viņas vārdu minēja pat vīru lūpas, kur vien tie sapulcējās zvejai vai dzīrošanai. Segu nozušana tie­šām bija ārkārtīgi mīklains notikums.