Otrais akmens iesita dziļu brūci Simē pierē, trešais aizsvilpa pār galvu; uzbangoja lielais asins kliedziens, un visās malās ļaudis grābājās pa zemi, lūkodami metamo. Simē sagrīļojās un nokrita uz ceļiem.
— Tas bija joks! Tikai joks! — viņš skaļi kliedza. — Es tās paņēmu vienīgi joka pēc.
— Kur tu tās noslēpi? — Skundu spiedzīgā, spalgā balss pāršķēla apkārtējo kņadu kā nazis.
— Manā būdā, lielajā ādu tīstoklī, kas pakarinats pie pašas kores, — Simē atbildēja. — Bet es saku, tas bija joks, tikai…
Skundu pamāja ar galvu, un gaiss kļuva biezs no lidojošiem akmeņiem. Simē sieva tupēja, noliekusi galvu uz ceļiem, un klusu raudāja, bet viņa mazais dēlēns spiegdams 1111 smiedamies meta akmeņus līdz ar visiem pārējiem.
Hūnija grīļodamās skrēja atpakaļ ar dārgajām segām. Skundu viņu aizturēja.
— Mēs esam nabaga ļautiņi un dzīvojam trūcīgi, — Hūnija sāka činkstēt. — Tālab neesi nežēlīgs prei mums, o, Skundu!
Ļaudis aizgriezās no drebošās akmeņu kaudzes, ko bija sasvieduši, un skatījās, kas notiek.
— Nē, tā es nekad nerīkojos, labā Hunija, — Skundu atbildēja, stiepdams roku pēc segām. — Lai pierādītu, ka neesmu nežēlīgs, es paņemšu vienīgi šīs segas.
— Vai es neesmu gudrs, mani bērni? — viņš apvaicājās.