— Jā gan, — Bouns pašapmierinātā tonī piebilda.
— Skundu kļūst vecs, mums būs jāmeklē jauns šamanis.
— Kur tad paliek Dželksa gudrība? — Simē klusi zvai- gāja Lalaham pie auss.
Lalahs samulsis paberzēja uzacis un neteica nekā.
Simē lielīgi izgāza krūtis un cēli aizsoļoja pie sīkā šamaņa.
— Ho, ho! Es jau teicu, ka nekas neiznāks!
— Tā tikai šķiet, ta tikai šķiet, — Skundu miermīlīgi atteica. — Un tas šķiet dīvaini tādiem, kas ir neprašas burvestībās.
— Tādiem kā tu? — Simē nekaunīgi pavaicāja.
— Varbūt pat tādiem kā man. — Skundu runāja pavisam klusu, viņa plaksti slīga zemāk un zemāk, līdz acis bija pilnīgi aizsegtas. — Esmu izprātojis vēl vienu pārbaudi. Lai visi ļaudis — vīrieši, sievietes un bērni — paceļ rokas virs galvas, — žigli un tūdaļ uz vietas!
Sī pavēle bija tik negaidīta un tika dota tik kategoriskā tonī, ka ļaudis paklausīja bez ierunām. Visas rokas pacēlās augšup.
— Lai katrs apskata blakus stāvošo rokas! — Skundu pavēlēja. — Lai visi apskata un tad …
Taču viņa balss nozuda smieklu brāzmā, bet smieklos skanēja naids. Visu acis bija pievērstas Simē. Ikvienam rokas bija melnas no sodrējiem — ikvienam, tikai ne Simē, viņš nebija aptraipījies ar Hūnijas vārāma poda kvēpiem.
Akmens nosvilpa gaisā un atsitās pret Simē vaigu.
— Tie ir meli! — Simē iebrēcās. — Meli! Es nekā nezinu par Hūnijas segām.