I GRĀMATA

1. NODAĻA

Deviņpadsmitā gadu simteņa vidū šai mūsu ērmotajā pasaulē pēkšņi bagā­tīgā skaitā savairojās īpaša cilvēku kategorija, pa lielākai daļai gados jau pavecāki vīri, kurus sauc — turklāt sauc pilnīgi pamatoti, lai gan viņiem pašiem tas nepagalam nepatīk, — par «zināt­niekiem». Šis vārds kļuvis tik gauži netīkams, ka žurnāls «Nature», kurš kopš sākta gala minētajai cilvēku kategorijai noderējis par patiesu un uzti­camu tribīni, savās slejās no tā izvairās jo rūpīgi, it kā tas būtu pēdīgais ķengu vārds, ko šai zemē var uzskatīt par visnekrietnākajām lamām. Taču dižā sabiedrība un tās prese visu zina labāk, un tā viņi ir un paliek «zinātnieki», un, līdzko rodas kaut niecī­gākais iemesls par šiem vīriem ieminēties atklātībā, mēs viņus tūdaļ godājam vismaz jau nu par «izciliem zinātniekiem», «ievērojamiem zinātniekiem» vai «plaši pazīstamiem zinātniekiem».

Nav šaubu, ka gan misters Bensingtons, gan pro­fesors Redvuds jebkuru no šiem pagodinošajiem no­saukumiem bija pelnījuši jau sen pirms tā apbrīno­jamā atklājuma, par ko vēstīts šai stāstā.