lēni un organismam tikām jāmīņājas uz vietas. Nezināmo vielu Redvuds salīdzināja ar degvielu mašīnā. Augoša dzīva būtne, viņš sacīja, ir kā lokomotīve, kas var noskriet zināmu attālumu un pēc tam gaida degvielu, lai varētu skriet tālāk. («Bet kālab gan lokomotīvei nedot degvielu priekšlaikus?» izlasījis zinātnisko darbu, pats sev jautāja misters Bensingtons.) Un tas, piebilda Redvuds ar visai zinātnieku kategorijai raksturīgo apburoši nervozo nekonsekvenci, varbūt radīs zināmu skaidrību pagaidām vēl neatminētajā iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības noslēpumā. It kā iekšējās sekrēcijas dziedzeriem būtu jebkāds sakars ar iepriekš teikto!
Savā nākamajā ziņojumā Redvuds spēra vēl vienu soli tālāk. Viņš savām diagrammām sarīkoja īstu benefici — tās izskatījās kā raķešu trajektorijas, un galvenā to būtība, ja par šādu būtību vispār varēja runāt, bija izteikta domā, ka kucēnu un kaķēnu asinis, tāpat kā saulgriežu un sēņu sula, tā sauktajā augšanas fāzē dažu elementu proporcijas ziņā atšķiras no to pašu dzīvnieku asinīm un augu sulas laikā, kad augšana pierimusi.
Kad misters Bensingtons, izgrozījis diagrammas gan šā, gan tā, gan paturējis pilnīgi otrādi, beidzot aptvēra, kur īsti redzama šī atšķirība, viņš pārsteigumā palika gluži kā uz mutes sists.