uz diagrammām un līknēm un, pabeidzis savu monumentālo darbu par laiku starp kairinā­jumu un atbildes reakciju (lasītāju, kas zinībās ne­jūtas pārāk stiprs, lūgšu vēl brīdi paciesties, līdz viss k!ūs skaidrs kā diena), Redvuds ķērās pie viļņveida līknēm un sfigmogrāfa pierakstiem, kas attēlo orga­nisma augšanu, un tieši kāds no viņa rakstiem par organisma augšanu deva pamudinājumu mistera Ben­singtona iecerei.

bet gan lēcienveidīgi un ar pārtraukumiem, apmēram šādi:

Redvuds, jūsu zināšanai, bija izmērījis visu, kas vien spēj augt, — kaķēnus, kucēnus, saulgriezes, sē­nes, tauriņziežus, kā arī savu puisēnu (iekams paša sieva nedarīja galu viņa eksperimentiem) — un nāca pie secinājuma, ka augšanas process nenotiek vien­mērīgi jeb, kā viņš to parādīja, šādi:

un ka nekas neaug regulāri un pastāvīgi, jo, cik viņš noskaidrojis, nekas arī nespēj augt regulāri un pa­stāvīgi: iznāk, ka visam dzīvajam pirmām kārtām jāuzkrāj spēki augšanai, tad tas īsu brīdi aug ar visu sparu un pēc tam atkal apstājas, lai pēc maza pār­traukuma turpinātu augšanu. Un Redvuds grūti sa­protamā, īsti sarežģītā rūpīgā zinātnieka valodā iz­teica domu, ka augšanas procesa sekmīgai norisei asinīs acīmredzot vajadzīgs samērā liels daudzums zināmas vielas, kas veidojas ārkārtīgi lēni, un, kad šī viela augšanai izmantota, tā atjaunojas gaužām