
Aizmirsis sāpīgās varžacis, misters Bensingtons soļoja šurp un turp pa istabu un stingri, brīžiem pat dusmīgi centās pārliecināt māsīcu, taču neguva ne mazākos panākumus. Viņš sacīja, ka nekas nedrīkst stāties ceļā zinātnes progresam, bet māsīca Džeina atbildēja, ka zinātnes progress ir viens un kurkuļu ievazāšana dzīvoklī pavisam kas cits; viņš apgalvoja, ka Vācijā cilvēku, kas atklājis kaut ko tik nozīmīgu, bez vārda runas apgādātu ar divdesmit kubikpēdu lielu, nevainojami ierīkotu laboratoriju, bet māsīca Džeina atbildēja — viņas laime kopš sākta gala esot tā, ka viņa nav vāciete; misters Bensingtons sacīja, ka šis atklājums padarītu viņu slavenu uz mūžīgiem laikiem, bet māsīca Džeina atbildēja, ka, ieviesdams šaurajā dzīvoklītī kurkuļus, viņš drīzāk gan pazaudētu veselību; misters Bensingtons teica, ka esot kungs savā
