mājā, bet māsīca Džeina atbildēja, ka labāk iešot par internāta pārzini nekā apkalpošot kurkuļu varzu; misters Ben­singtons lūdza māsīcu apdomāties un nākt pie prāta, bet māsīca Džeina atbildēja, lai viņš pats nākot pie prāta un metot laukā no galvas muļķīgo iedomu par kurkuļiem; misters Bensingtons teica, ka māsīca varētu gan cienīt viņa ieceres, bet māsīca Džeina atbildēja — ja šīs ieceres bojājot gaisu, viņa tās ne­domājot cienīt; tad misters Bensingtons zaudēja sa­valdīšanos un — pilnīgi pretēji Hakslija[1] klasiska­jiem izteikumiem par šo jautājumu — viņam pa­spruka lamu vārds. Ne jau no pašiem ļaunākajiem, taču lamu vārds paliek lamu vārds.

Māsīca Džeina jutās šausmīgi apvainota, misteram Bensingtonam vajadzēja izlūgties piedošanu, un jeb­kura cerība izmēģināt Dievu ēdienu ar kurkuļiem vismaz viņu dzīvoklī izgaisa kā nebijusi.

Tā nu Bensingtonam vajadzēja rast citu izeju, kur un kā izmēģināt savu atklājumu, jo, līdzko izdosies sagatavot jaunatklāto vielu izēdināšanai, vajadzēs pārbaudīt to praksē. Vairākas dienas viņš apcerēja iespēju nodot savus kurkuļus kādam uzticamam cil­vēkam, bet tad nejauši pamanīja kādu rakstu avīzē, un viņa domas pievērsās izmēģinājumu fermai.

Un cāļiem. Tikko šī doma iešāvās prātā, misters Bensingtons nolēma ierīkot putnu fermu. Garā viņš jau skatīja bezgalīgā ātrumā augošus cāļus.