Bija atbraukuši spoži jātnieki pāžu, zirgu puišu un ieročnesēju pavadībā, bet aiz viņiem brauca apzeltīta kariete un laistījās no vienas vietas. Kamēr es ziņkārīgi apskatīju visu procesiju, brīnīdamās, ka tā apstājusies tieši pie mūsu nabadzīgā nama, pie durvīm pieklauvēja Antuāns un nodeva man Angerāna lūgumu tūdaļ iet lejā. Es sabijos, pati nezinu, no kā, taču nepaklausīt neuz­drīkstējos. Kad es ienācu, tur jau bija sapulcējušies visi šie grezni ģērbtie ļaudis, kurus es biju redzējusi pa logu. Tad es nosarku un no bailēm sāku drebēt. Saproti, Gabriel?

—   Saprotu, — Gabriels rūgti noteica. — Stāsti tālāk. Šis gadījums sāk kļūt patiešām interesants.

—   Kad es parādījos, — Diāna turpināja, — viens no vislepnākajiem kungiem pienāca pie manis un, pasniedzis man roku ar visu cimdu, pie­veda mani pie otra muižnieka, tik pat grezni ģērbta, un, paklanījies tam, sacīja:

«Monsenjor hercog de Kastro, man ir tas gods jums stādīt priekšā jūsu laulāto draudzeni. Cienītā — viņš vērsās pie manis, — jūsu priekšā ir Horācijs Farneze, hercogs de Kastro, jūsu vīrs."

Hercogs ar smaidu paklanījās man. Bet es, mirkdama asarās, pilnīgā apmulsumā metos Angerāna apkampienos, kurš stāvēja stūrī.

„Angerān, Angerān! Šis princis nav mans vīrs, man nav cita vīra kā tikai Gabriels. Angerān, es tevi lūdzu, pasaki to šiem kungiem."