—   Kāpēc gan tā? Tas taču galu galā nebūs sods par to, ka tu tīšām ielaidi suni Filaksu putnu dārzā?

—   Nē, iemesls ir pavisam cits.

—   Saki, kas par lietu!

Viņa piecēlās, nevarīgi nolaida rokas un, zemu noliekusi galvu, klusi nočukstēja:

—   Tāpēc, ka es esmu citam sieva.

Gabriels vairs nesmējās, un dīvains satraukums žņaudza viņa sirdi. Viņš bažīgi vaicāja:

—   Ko tas nozīmē, Diāna?

—   Mani vairs nesauc par Diānu, — viņa atbildēja. — Es esmu her­cogiene de Kastro, jo mana vīra vārds ir Horācijs Farneze, hercogs de Kastro.

Divpadsmitgadīgā meitene nevilšus pasmaidīja caur asarām, izrunājot vārdus „mana vīra". Viņai protams patika būs par hercogieni, bet, uz­metusi skatienu Gabrielam, viņa atkal sajuta savu bēdu smagumu.

Viņš stāvēja bāls un samulsis.

—   Kas tas ir? Spēle? Murgs? — viņš vaicāja.

—   Nē, mans nabaga draugs, tā ir bēdīga īstenība, — viņa teica. — Vai tad tu pa ceļam nesatiki Angerānu? Viņš devās uz Montgomeriju pirms pusstundas.

—   Es jāju pa mazām taciņām. Turpini vien.

—    Kā tu, Gabriel, varēji šurp nebraukt veselas četras dienas? Tā nekad nebija bijis. Tas ir mūsu nelaimju cēlonis. Vakar no rīta es pa­modos mazliet vēlāk nekā parasti, steigšus apģērbos, pielūdzu Dievu un grasījos iet lejā, kad pie vārtiem izdzirdēju troksni.