Jājamzirgs, kuru viņš veda pavadā, pa laikam pameta augšup galvu un, nāsis iepletis, iezviedzās.
Sieviete pēc izskata piederēja ja ne zemnieku kārtai, tad slānim starp zemniekiem un pilsētniekiem. Jauneklis vairākas reizes piedāvāja viņai savu elkoni atbalstam, taču viņa ikreiz atteicās, it kā uzskatītu, ka viņai šāds gods nepienāktos.
Kamēr viņi gāja pa ielu uz pili, kura majestātiski pacēlās pār nelielo miestiņu, nebija grūti pamanīt, ka ne vien jaunieši un pieaugušie, bet arī sirmgalvji zemu klanījās garāmejošajam jauneklim. Katrs it kā atzina viņā
kungu un pavēlnieku. Bet šis jaunais cilvēks, kā mēs to tūlīt uzzināsim, pats nezināja, kas viņš ir.
Izgājuši cauri miestiņam, viņi nogriezās uz ceļa vai, pareizāk sakot, uz takas, kas veda stāvus kalnā. Iet pa to abiem blakus vienkārši nebija iespējams, un tāpēc, starp citu, tikai pēc vilcināšanās un paklausot jaunekļa neatlaidīgam lūgumam, sieviete gāja pa priekšu.
Jauneklis klusēdams viņai sekoja. Viņa domīgajā sejā bija smagu rūpju ēna.
Pils bija skaista un šķita viesmīlīga. Abi mūsu ceļinieki, tik atšķirīgi pēc vecuma un stāvokļa, devās uz to. Bija vajadzīgi četri gadsimti un desmit paaudzes, lai šis milzu akmens krāvums valdītu pār šo kalnu.