Lote spiež rokas mutei priekšā. Ko tad māte atvadoties bija teikusi? «Es tik ļoti priecājos, ka tu dažas nedēļas būsi kopā ar daudziem priecīgiem bērniem! Tu savam vecumam esi par nopietnu, Lotiņ. Pārāk nopietna. Es zinu — tu neesi vainīga. Vainīga esmu es. Mans darbs. Esmu par maz mājās. Pārnāku nogurusi. Un tu pa to laiku neesi vis rotaļājusies kā citi bērni, bet gan mazgājusi, vārījusi ēdienu, klājusi galdu. Tad nu atgriezies, lūdzu, ar tūkstoš smieklu krunciņām, mana saimniecīte!»
Un te nu viņa guļ svešumā blakus dusmīgai meitenei, kas viņu ienīst, tāpēc ka viņa izskatās tai līdzīga. Lote klusu nopūšas. Te lai cilvēks iegūst smieklu krunciņas! Viņa tik tikko dzirdami šņukst.
Pēkšņi kāda maza, sveša roka neveikli noglāsta viņas matus. Lotiņa vai sastingst no bailēm. No bailēm? Luīzes roka turpina bikli glāstīt.
Pa lielo guļamtelpas logu skatās mēness un ir varen izbrīnījies. Tur blakus guļ divas mazas meitenes, kas neuzdrošinās viena otru uzlūkot, un viena no tām, tā, kura tikko kā bija raudājusi, ar roku uzmanīgi sniedzas pēc glāstītājas rokas.
«Viss kārtībā,» domā vecais, sudrabotais mēness, «Tagad es varu mierīgi norietēt!» Un viņš to arī dara.
Otrā nodaļa