Gerdas jaunkundze nomurmina:
— Ā!
Muteziusa kundze piekrītoši pamāj.
— Es reiz lasīju par kādu Londonas drēbnieku, kas izskatījies gluži pēc Anglijas karaļa Edvarda VII. Tik līdzīgs, ka tos abus varētu sajaukt. Vēl jo sevišķi tāpēc, ka drēbnieks nēsājis tādu pašu ķīļbārdiņu. Karalis licis atsaukt šo vīru Bekingemas pilī un ar viņu ilgi sarunājies.
— Un vai abi tiešām bija dzimuši vienā un tajā pašā sekundē?
— Jā. Nejauši to izdevies pilnīgi noteikti konstatēt.
— Un kas notika tālāk? — jautāja Gerda ieinteresēta.
— Drēbniekam uz karaļa vēlēšanos ķīļbārdiņa bija jānodzen.
Kamēr citi smejas, Muteziusa kundze domīgi raugās uz galdu, pie kura sēž abas mazās meitenes. Tad viņa paziņo:
— Lotes Kerneres gulta stāvēs blakus Luīzes Pallijas gultai. Viņām būs jāpierod vienai pie otras.
Ir nakts. Visi bērni guļ. Izņemot divus. Šie divi ir pagriezuši viens otram muguru un izliekas cieši aizmiguši, īstenībā viņi guļ vaļējām acīm un raugās tukšumā.
Luīze dusmīgi skatās uz sudrabotajiem gredzeniem, kādus uz viņas gultas izveidojis mēness. Pēkšņi viņa sāk ausīties. Viņa dzird klusas, ar pūlēm aizturētas raudas.