— Kad tu reiz tai jaunajai nokodīsi degunu, ko?

— Nerunā muļķības! — atbild Luīze.

Kristīne pārsteigta viņu uzlūko:

— Kāpēc muļķības? Šķiet, tev bija uz viņu dusmas?

— Es taču nevaru katram, uz ko man ir dusmas, nokost degunu, — vēsi paskaidro Luīze. Un turklāt vēl piebilst: — Bez tam man uz viņu nemaz dusmu nav.

— Bet vakar tev bija gan, — neatlaižas Stefija.

— Un vēl kādas dusmas! — papildina Monika. — Pie va­kariņām tu viņai zem galda tā iespēri, ka viņa gandrīz kauca.

— Nu redzi! — ar gandarījumu nosaka Trūda.

Luīza sabožas.

— Ja jūs tūlīt nebeigsiet, — viņa pikti iesaucas, — iesperšu arī jums abām. — To pateikusi, viņa apgriežas un aizskrien.

— Tā jau pati nezina, ko grib, — nosaka Kristīne un pa­rausta plecus.

Lote viena pati sēž pļavā ar puķu vainadziņu galvā un vij vēl otru. Te pār viņas priekšautu pārslīd ēna. Viņa paceļ uz augšu acis.

Priekšā stāv Luīze un apjukusi, nedroši mīņājas no vienas kājas uz otru.

Lotes lūpās ievelkas tik tikko manāms smaids. Tik tikko sa­skatāms. Īstenībā tikai ar palielināmo stiklu.

Luīze pasmaida pretī.

Lote tur rokās vainadziņu, ko nupat novijusi, un kautri jautā:

— Vai gribi?

Luīze nometas uz ceļiem un dedzīgi saka: