— Jā, bet tikai tad, ja tu man to uzliec galvā.
Lote uzspiež vainadziņu uz Luīzes cirtām. Tad viņa pamāj ar galvu un piebilst:
— Skaisti!
Abas līdzīgās meitenītes nu sēž pļavā blakus, ir gluži vienas, klusē un viena otrai bikli uzsmaida. Tad Luīze dziļi ievelk elpu un jautā:
— Vai tu uz mani vēl dusmojies? Lote papurina galvu.
Luīze skatās zemē un izgrūž:
— Tas nāca tik pēkšņi. Autobuss! Un tad tu! Tādas izbailes!
Lote pamāj.
— Tādas izbailes, — viņa atkārto. Luīze paliecas uz priekšu.
— Īstenībā tas ir ļoti jocīgi, vai ne?
Lote pārsteigta ieskatās viņas nebēdnīgi zibošajās acīs.
— Jocīgi? — Tad klusu iejautajas: — Vai tev ir māsas un brāļi?
— Nav!
— Man arī nav, — saka Lote.
Abas meitenes ir ielavījušās mazgāšanās telpā un stāv liela spoguļa priekšā. Lote ar ķemmi un suku aizrautīgi cenšas saglauzt Luīzes cirtas.
Luīze kliedz «au!» un «ai!».
— Vai būsi mierīga! — ar mākslotu stingrību rājas Lote. — Kad tava māmiņa tev pin bizes, tu taču nekliedz!
— Man nemaz nav māmiņas! — rūc Luīze. — Tāpēc... au!... tāpēc jau es esmu tik skaļš bērns, tā mans tētis saka.
— Vai tad viņš tevi nekad neieper? — apjautājas Lote, sākdama pīt bizes.
— Nu nē! Esmu viņam pārāk mīļa!