Luīze pielec kājās.

— Parādi! — Viņa norauj otro meiteni no krēsla un velk no dārza laukā.

— Kas tad nu! — kāda balss sašutumā iesaucas. — Kas tās par jaunām paražām? — Tā ir mežziņa sieva. — Dzert limo­nādi un nemaksāt!

Luīze izbīstas. Trīcošiem pirkstiem viņa meklē savā mazajā maciņā, iespiež sievai rokā vairākkārt pārlocītu naudas zīmi un skrien atpakaļ pie Lotes.

— Te būs atlikums! — sieva kliedz. Bet bērni viņu nedzird. Viņi skrien projām kā sadeguši.

— Nez ko šīs mazās muļķītes nodarījušas? — sieva rūc. Tad viņa ieiet mājā. Vecais medību suns tai iečāpo pakaļ.

Nometnē Lote steidzīgi rokas pa savu skapi. No veļas kau­dzes apakšas viņa izvelk fotogrāfiju un parāda to pie visām miesām trīcošajai Luīzei.

Luīze kautri un nedroši aplūko ģīmetni. Tad viņas skatiens noskaidrojas. Acis ieurbjas sievietes sejā.

Lote gaidu pilna lūkojas draudzenē. Luīze, no laimes ap­reibusi, ļauj ģīmetnei izslīdēt no rokām un svētlaimīgi pamāj ar galvu. Tad viņa dedzīgi spiež sev klāt ģīmetni un čukst:

— Mana māmiņa!

Lote apliek roku Luīzei ap kaklu.

— Mūsu māmiņa! — Divas mazas meitenītes cieši pieglau­žas viena otrai. Bet aiz šī noslēpuma, kas viņām nupat atklā­jies, gaida jaunas mīklas, citi noslēpumi.