— Es savu māmiņu vairs nemaz neatceros. Agrāk uz tētiņa flīģeļa stāvēja liela viņas ģīmetne. Reiz viņš pienāca klāt, kad es to aplūkoju. Un nākamā dienā ģīmetnes vairs nebija. Viņš laikam to ieslēdzis rakstāmgaldā.
Vistas kladzina. Medību suns snauž. Viena maza meitenīte, kurai vairs nav tēva, un viena maza meitenīte, kurai vairs nav mātes, dzer limonādi.
— Tu taču arī esi deviņus gadus veca? — jautā Luīze.
— Jā. — Lote pamāj ar galvu. — Četrpadsmitajā oktobri man apritēs desmit.
Luīze izslējās taisna kā svece.
— Četrpadsmitajā oktobrī?
— Četrpadsmitajā oktobrī.
Luīze paliecas uz priekšu un nočukst:
— Man arī.
Lote kļūst nekustīga kā lelle.
Aiz mājas dzied gailis. Medību suns ar muti ķersta biti, kas san viņa tuvumā. Caur atvērto virtuves logu dzird dziedam mežziņa sievu.
Abas meitenītes kā hipnotizētas raugās viena otrai acīs. Lote norīstās un no uztraukuma aizsmakusi jautā:
— Un kur tu esi dzimusi?
Luīze atbild klusu un vilcinādamās, it kā baidīdamās:
— Linčā pie Donavas!
Lote pārbrauc ar mēli pār sausajām lūpām.
— Es arī!
Dārzā ir pavisam kluss. Vienīgi koku galotnes kustas. Varbūt tās ar saviem spārniem skāra liktenis, kas tikko pārlaidās pār dārzu?
Lote klusu ierunājas:
— Man skapī ir ... māmiņas fotogrāfija.