Pie durvīm klauvē. Ienāk Ulrikas jaunkundze un ziņo, ka jaunās meitenes ieradušās veselas, mundras un pilnā skaitā.
— Tas ir labi. Pateicos!
— Tad man būtu vēl kas...
— Jā? — Darba rūpēs iegrimusī vadītāja paceļ acis.
— Runa ir par Luīzi Palfiju, — vilcinādamās iesāk Ulrikas jaunkundze. — Viņa gaida ārā pie durvīm...
— Lai tā nebēdne nāk iekšā! — Muteziusa kundzei jāpasmaida. — Ko tad nu viņa atkal pastrādājusi?
— Šoreiz neko, — atbild audzinātāja. — Ir tikai...
Viņa uzmanīgi atver durvis un pasauc:
— Nāciet abas iekšā! Nebīstieties!
Istabā ienāk divas mazas meitenes. Viņas paliek stāvot tālu viena no otras.
— Tad ta joki! — nomurmina virēja.
Kamēr Muteziusa kundze pārsteigta skatās uz bērniem, Ulrikas jaunkundze turpina:
— Jaunās vārds ir Lote Kernere, viņa ir no Minhenes.
— Vai jūs esat radinieces?
Abas meitenes tik tikko manāmi, bet pārliecināti papurina galvu.
— Viņas līdz pat šai dienai viena otru nekad nav redzējušas! — Ulrikas jaunkundze piebilst. — Vai nav dīvaini?
— Kas tur dīvains? — jautā virēja. — Kā viņas var būt redzējušas viena otru? Tak viena ir no Minhenes, otra no Vīnes.
Muteziusa kundze laipni saka:
— Divas meitenes, kas ir tik līdzīgas viena otrai, noteikti kļūs labas draudzenes. Nestāviet taču kā svešinieces, bērni! Nāciet, sniedziet viena otrai roku!
— Nē! — izsaucas Luīze un sakrusto rokas aiz muguras.