Muteziusa kundze parausta plecus, kaut ko pārdomā un beidzot nosaka:
— Varat iet,
Luīze skrien uz durvīm, atrauj tās vaļā un izdrāžas ārā. Lote pakniksē un grib lēnām iziet no istabas.
— Vienu acumirkli, Lotiņ, — ierunājas vadītāja. Viņa atver lielu grāmatu. — Es tūlīt ierakstīšu tavu vārdu. Un kad un kur tu esi dzimusi. Un kā sauc tavus vecākus.
— Man ir tikai māmiņa, — čukst Lote.
Muteziusa kundze iemērc tintnīcā spalvaskātu.
— Nu, vispirms pierakstīsim, kad tu esi dzimusi.
Lote iet pa gaiteni, uzkāpj augšā pa kāpnēm, atver kādas durvis un nonāk skapju istabā.
Viņas koferis vēl nav izkravāts. Viņa sāk izvietot savas kleitas, kreklus, priekšautus un zeķes viņai ierādītajā skapī. Pa atvērto logu ieplūst tāli bērnu smiekli.
Lote tur rokā jaunas sievietes fotogrāfiju. Viņa maigi to aplūko un rūpīgi noglabā zem priekšautiem. Grasīdamās skapi aizslēgt, viņa pēkšņi ierauga durvju iekšpusē spoguli. Nopietni un pētījoši Lote sevi aplūko, it kā redzētu pirmo reizi. Tad ar pēkšņu apņēmību atsviež bizes uz muguras un sabužina matus tā, ka viņas matu cekuls kļūst līdzīgs Luīzes cekulam.
Kaut kur noklaudz durvis. Ātri, kā nedarbos pieķerta, Lote nolaiž rokas.
Luīze ar draudzenēm sēž uz dārza mūra sētas, un virs deguna viņai iegūlusies dusmu krunka.