Tolaik mei­tenei bija seši gadi. Viņu nopirka Amenhoteps, un, pārliecinājies, ka šajā mazajā, maigajā būtnē slēpjas liels noslēpumains spēks, mags sāka viņu izmantot * savos eksperimentos. To spīdošie rezultāti pārspēja visas viņa cerības.

Mags meiteni aizmidzināja «svētajā» miegā, kas atbrīvo cilvēka dvēseli no ķermeņa važām un atdod

tai visas brīnišķās spējas, un Erikso lasīja pagātnē un nākotnē kā atvērtā grāmatā. Viņa kļuva magam par nenovērtējamu darbarīku, bet ar laiku mazpa- mazām iekaroja ari viņa sirdi.

Amenhoteps mīlēja Erikso, taču šīs vēlīnās jūtas tomēr nebija viendabīgas. Būdams mags, viņš mei­teni jo augstu vērtēja kā šķīstu jaunavu gaišreģi, okulto spēju ziņā vienreizēju būtni. Kā vīrietis viņš juta kvēlu, greizsirdības pilnu kaisli, kas kļuva aiz­vien stiprāka tieši tāpēc, ka nekad netika apmieri­nāta.

Neviens no apmeklētājiem nekad nebija redzējis Erikso. Savukārt nedaudzie kalpotāji, ja arī bija viņu manījuši, neuzdrošinājās par to pat ieminēties. Jaunā meitene dzīvoja kā vientuļniece, kuras vienīgā sabiedrība bija viņas kungs un veca kalpone. Erikso daudz lasīja. Amenhoteps izklaidējās, iepazīstinādams viņu ar zinātnes noslēpumiem vai ietērpdams greznās drēbēs un izrotādams ar dārgakmeņiem. Viņš ļāva meitenei noklausīties savas sarunas ar draugiem, taču viņai bija jāsēž nišā aiz biezā aizkara, kas sargāja no ziņkārīgām acīm.