Tāda bija situācija tajā dienā, kad sākās šis stāsts un kad Erikso uzzināja maga iecerēto plānu.

Iegrimusi domās, jaunā meitene pat nepamanīja, kā nišā kāds ieslīdēja un apsēdās guļasvietas kāj­galī. Tas bija neparasti kroplīgs punduris divgadīga bērna augumā. Mājā pret viņu izturējās kā pret dzīvnieku, turklāt par viņu vienmēr ņirgājās. Nelai­mīgais atrada sev aizstāvi Erikso personā un mazpa- mazām pieķērās viņai kā uzticīgs suns. Erikso zi­nāja, ka punduris viņas labā izdarīs visu. Amenho­teps bija pilnīgi vienaldzīgs pret šo draudzību starp valdzinošo jauno meiteni un atbaidošo kropli. Un, lūk, šīs neglītās un nelaimīgās būtnes krūtīs sirds iedegās kaislē pret savu skaisto aizbildni.

Kvēlojošu lūpii pieskāriens mazajai, kailajai kā­jiņai iztraucēja Erikso viņas pārdomās. Meitene sa­rāvās. Ieraugot punduri, viņas acīs iemirdzējās ap­mierinātība.

— Tas esi tu, Bizu! Tu esi ieradies tieši laikā,— viņa teica.

Tad, pieliekusies pundurim tuvāk, Erikso ilgi kaut ko čukstēja viņam ausī, nemanīdama, kā krop­līša izdēdējušajā un grumbainajā sejā atainojas pār­steiguma, greizsirdības, uztraukuma un citu jūtu vir­pulis.

Izdzirdusi tuvojamies kādus soļus, Erikso ap­klusa. Viņa tramīgi piespieda Bizu sev klāt.

Rameri maga pavadībā bija atnācis pēc lādītes.

Šo to vēl pārjautājis, tēlnieks atvadījās un aiz­gāja, bet Erikso un Bizu kā ēnas izslīdēja no nišas un nozuda katrs savā istabā. Amenhoteps apsēdās un turpināja strādāt, un parasti tas ilga līdz rīt­ausmai.