Tobrīd viņš bija aizsapņojies, un viņa skatiens klīda tālumā. Viņš līdzinājās brīnišķai jauna dieva statujai.
Beidzot tēlnieks piecēlās un ar sajūsmu uzlūkoja sfinksas. Tas bija lielisks darbs. Skulptūras pārsteidza ar neparasti bagātīgo apdari: to galvas rotāja klafti no emaljas plāksnītēm — vienai baltās mijās ar zilām un zelta, otrai — ar zaļām un zelta plāksnītēm, bet pieres greznoja lotosa ziedi — zili un sārti. Ziedlapiņas bija tik maigas un smalki veidotas un zeltītās auglenīcas tik lokanas, ka ziedus varētu noturēt arī par īstiem.
Vienas sfinksas sejā varēja saskatīt paša mākslinieka vaibstus, bet otrai bija izcili skaistas sievietes seja. Statuju lūpas bija viegli iekrāsotas, acu vietā vienai bija iestrādāti safīri, otrai — smaragdi. Dārgakmeņu mirdzums un caurspīdīgums piešķīra akmens veidojumiem neparastu dzīvīgumu un kaut ko dēmonisku. Kada veidā granīts bija noklāts ar emalju un kā pie krāsainajām plāksnītēm bija piestiprināti lotosa ziedi — tas bija mākslinieka noslēpums, un šis mākslinieks ar lepnu, pašapzinīgu smaidu tīksminājās par savu veikumu.
Kaut gan skulptūras likās pati pilnība, senajam ēģiptietim būtu ne mazums iebildumu: pirms dažiem gadsimtiem šāds izpildījums uzslavas vietā būtu sagādājis māksliniekam bargu sodu.