Ēģiptē māksla bija pakļauta nemainīgiem, svētiem likumiem, no kuriem nedrīkstēja atkāpties, lai ne­tiktu apsūdzēts zaimošanā. Poza, locekļu izmēri un ornamenti — viss bija precīzi paredzēts un noteikts.

Abu sfinksu veidojumā visi šie svētie kanoni bija lielā mērā pārkāpti. Gan graciozajās, nepiespiestajās pozās, gan ornamentos jautās kas cits — šķita, ka ir izlauzusies jaunas, varenas un brīvas māk­slas svaigā elpa. Un šī māksla būtiski atšķīrās no novecojušajiem, sastingušajiem «svētajiem» parau­giem.

Tajā laikā, uz kuru attiecas mūsu stāsts, māksli­nieks jau bez bailēm varēja atļauties šādas vaļības. Ēģiptē valdīja Amess II (Amaziss Hērodots). Viņš bija grieķu draugs, aizstāvēja ārzemniekus un atbal­stīja viņu mākslu un rūpalus. Viņš kaismīgi vēlējās, lai jaunais, dzīvesspēka pārpilnais Hellādas ģēnijs ar grieķu ieceļotāju starpniecību ietekmētu Ēģiptes diženo, taču jau vecīgo civilizāciju un iepludinātu t^jā jaunu dzīvības spēku.

Pats faraons bija apprecējis grieķieti Ladiki. Viņa labvēlīgā attieksme pret joniešu un kariešu apmet­nēm, kas bija izveidojušās Nīlas krastā Psammetiha I valdīšanas laikā, vilināja aizvien jaunus un jaunus emigrantus.