Vairākas nedēļas galvaspilsētā par to vien runāja, taču neatklājās neviens jauns fakts, kas varētu ienest skaidrību š^jā noslēpumainajā lietā. Neviens no pazudušajiem neuzradās, un sabiedrības uztraukums pamazām pierima. Tikai viens cilvēks nespēja aizmirst noslēpumainās drāmas darbojošās personas, un tā bija Nuita. Kad viņa uzzināja, ka reizē ar Rameri pazudusi ari noslēpumainā skaistule Erikso — meitene, kuras atbalstītājs bijis Amenhoteps, viņas sirdī iezagās greizsirdība. Kas zina, varbūt tēlnieks mīlēja šo daiļo svešinieci un tikai izlikās iemīlējies viņā, Nuitā, lai atvieglotu sev tikšanos ar Erikso Puarmas pilī! Aizdomas, kas bija iezagušās sirdī, viņai čukstēja, ka lielais plāns, kurš tika no viņas slēpts un kura sīkāks izskaidrojums tika atlikts līdz viņas kāzām, ir izdomājums, jo tagad viņa ir saistīta uz mūžu un vairs nespēj traucēt mīlētājiem.
Šādi neticīguma un ļaunas greizsirdības brīži tomēr bija īslaicīgi. Kad viņa atsauca atmiņā pēdējo tikšanos ar Rameri, viņa lūpās skanošo un acīs mirdzošo dziļo mīlestību, viņas aizdomas gaisa un dvēselē atdzima ticība mīļotajam cilvēkam. Jā, viņš taču varēja no viņas atbrīvoties, — būtu tikai klusējis un nepieskāries kastu uzceltajam žogam.