Šī iekšējā cīņa bija Nuitu tā nomocījusi, ka viņa kļuva pilnīgi vienaldzīga pret visu, pat pret vīru, kas viņu dievināja un bija izmisumā par sievas slimīgo izskatu un drūmajām skumjām. Nuita apzinājās, ka ir nepateicīga pret vīru, jo viņš vienmēr bija maigs un iecietīgs. Viņa centās pieskaņoties Puarmas vēlmēm un ar pateicību pieņēma viņa mīlestības apliecinājumus un brīnišķīgās dāvanas, ar kurām burtiski tika apbērta. Taču viņas nomāktajā skatienā nekad neuzdzirkstīja bezrūpīgas jautrības vai mīlestības uguntiņa. Nuitas dvēsele bija slima, visa viņas būtne bija saistīta ar Rameri.
Kaut kas instinktīvi vilka Nuitu uz piramīdu, kur dusēja mīļotais cilvēks. Viņa bieži tur stundām ilgi sapņoja un lūdza Dievu, skatīdamās uz sfinksu, kurai bija Rameri vaibsti. Kad Nuita bija pārliecināta, ka neviens viņu nenovēro, viņa uzrāpās uz postamenta un, apvijusi rokas ap sfinksas kaklu, skūpstīja tās granīta lūpas.
Nopietni noraizējies par sievas veselību, Puarma lūdza padomu tempļa ārstiem. Pēc nopietnas apspriešanās viņi pavēstīja, ka tieši kāzu dienā kāds uzsūtījis jaunajai sievietei burvestību, lai sabojātu viņas laulības dzīvi. Nuitas apātiju nespēja kliedēt nedz kvēpināšana, nedz amuleti, nedz upurējumi — jaimā sieviete acīmredzami dzisa.
Apmēram pusotru gadu pēc Amenhotepa pazušanas neviens par viņu vairs nedomāja, taču cilvēkos iedvestās bailes bija pietiekami labs sargs viņa mājai. Visi baidījās pieskarties lielā maga īpašumam — ja nu viņš pēkšņi uzrodas un atriebjas zagļiem?