Un, lūk, kas izraisīja šo braucienu.

Nuitas vecā aukle bija vienīgā, kas zināja viņas skumju patieso iemeslu. Reiz viņa princesei kā no­slēpumu pavēstīja, ka nelielajā Sohetas dievnamā, kas uzcelts pilsētas nomalē, var satikt brīnišķīgu gaišreģi, kura var visu pateikt gan par pagātni, gan nākotni. Varbūt viņa Nuitai atklās, kur atrodas Rameri, vai viņš ir dzīvs vai miris un vai ir nodevis mīlestību, ko zvērējis.

Jaunā sieviete pieķērās šai negaidītajai cerībai un nolēma to pašu vakaru apmeklēt dievnamu. Vi­ņas vīrs bija devies uz Saišu inspicēt karaspēku, viņu gaidīja atgriežamies tikai pēc vairākām die­nām. Tā Nuita bija pilnīgi brīva. Vakarā kopā ar aukli viņa iesēdās nestuvēs un pavēlēja doties uz Sohetas templi.

Šis templis bija ļoti sena svētvieta, ko ieskāva augsts mūris. Tā bronzā kaltie vārti bija aizslēgti. Uzzinājis apmeklētājas vārdu un sabiedrisko stā­vokli, vārtsargs tūlīt ielaida nestuves. Nuitu sagai­dīja vecs priesteris, kas aizveda viņu uz tempļa dārzu. Tur atradās svētais dīķis ar septiņām granīta statujām — dievietēm ar kaķa galvu. Gigantiskās ēnas, ko meta šīs dīvainās dievības statujas, īpaši baismīgas kļuva spožajā mēnessgaismā, sidrabaini atspulgojoties uz ūdens gludās virsmas.